Kurta stāsts

11. maijs, 2021 pl. 13:03

Šķiet tas bija vakar- es aiz laimes raudāju uzzinot, ka esmu dvīnīši gaidībās! Vienmēr biju sapņojusi par dvīņiem, jau bērnībā mana mīļākā grāmata bija Ē.Kestners "Divas Lotiņas".
Grūtniecība pagāja viegli, bez liekiem sarežģījumiem- es rosīgi strādāju un no sirds gaidīju mazo māsiņu un brālīti. Piecpadsmitajā decembrī man bija plānots ķeizars. KURTS bija pirmais no dvīņiem- liels, skaists, labi iznēsāts 3kg puišelis, kamēr māsiņa tik steidza viņam turēt līdzi- mazā, smalciņa, vien 2.4kg smaga.

Mēs ātri tikām mājās- un te sākās būs raibā ikdiena. Lielajai māsai Miai bija vien 1.5 gadiņi, bet viņa man bija ļoti liels palīgs! Nāca palīgā gan barot, gan pamperbikses pienest.... bet 3 mēnešu vecumā, vienu dienu....STOP! Kurtam trīc roka.... un kājiņa.... tad apstājas..... tad atkal..... braucām uz BKUS. Tā nu mēs tur nodzīvojām veselu mēnesi. Man no lielajiem stresiem pazuda pat pieniņš. Ar katru dienu palika tikai sliktāk un rokas trīcēšana pārgāja jau kārtīgās, lielās un smagās epilepsijas lēkmēm ar visām putām uz mazajām Kurta lūpiņām.

Tā pēc slimnīcā aizvadīta mēneša, mēs devāmies mājās ar diagnozi- migrējoša parciāla zīdaiņu epilepsija. Bija iealikusi attīstība.... bet tajā brīdī mumsškita, ka tas tak nekas- dzersim zāles, un tas, ka bērnam ir 2mēnešu atpalicīa, tas tak nekas! Bet pirmie mēneši bija ļoti smagi. Mums ieteica praktiski Kurtu nekustināt, jo tas tikai papildus varot izprovocēt jaunas lēkmes.

Cik ilgi bērns paliks guļošs gultiņā? Lēkmes atkal sāka pieņemties spēkā un izrakstītās zāles vairs nepalīdzēja... Lēkmes bija diennaktīm!!!!

turpinājums sekos... ir grūti iet atkal visam cauri. Tik daudz sāpju, tik daudz cerību un lūgšanu...